Cerībā, ka varbūt kaut ko (hvz ko) var sarunāt ar meiteni pie kases, mēs sagaidām savu 371 numuriņu (pēdēji ~50 numuri izlido cauri zibens ātrumā, tāpēc nav jāgaida baigi ilgi) un ejam runāties. Izrādās uz 14:40 ir tieši 3 biļetes palikušas pa 224 SEKiem katra. "Bāc", mēs domājam, 14:40, tas ir baigi vēlu (pie tam mums nav skaidras idejas par to cikos uzstājas reidžeri), patlaban pulkstens 11:40, varbūt ir kādi citi varianti? Pēc ilgākas diskusijas un variantu meklēšanas atklājas, ka vienīgais cits variants ir autobuss. Ok, nospriežam, ka aizskriesim līdz autobusiem, kas ir tajā pašā milzīgajā ēkā un ja biļešu nebūs, tad skriesim atpakaļ pirkt šitās (skriesim, jo apkārt staigāja viens aizdomīgs matainais, kas varētu viņas gribēt). Tests paliek sargāt somas, es ar Jurko bizoju uz autobusiem. Aizskrienam līdz divām kasēm - pie abām viena cilvēka rinda. Labi, veicam analīzi par kasieriem. Viena - smuka, blonda meitene, pie kuras mēs abi labprāt ietu. Otrs - džeks. Hmm, tas varētu būt kompetentāks par meiteni, kura var izrādīties nekompetenta persona (ai, kā mums patīk šī frāze). Bet nu labi - ejam pie meitenes. "Hello, we need to get to Hultsfred as fast as possible". Heh, meitene apvaicājas puisim, ko darīt džekiem, kam vajag uz Hultsfredu - mūsu aizdomas par nekompetenci apstiprinās. Katrā ziņā es noklausos meitenes sakāmo - līdz Hultsrfedai viņu autobuss nebrauc, bet brauc līdz kaut kādai V burta pilsētai, kas ir netālu no Hultsfredas, uz kuru mēs varētu pēc tam mēģināt tikt. Kartē, ko viņa man rādot Hultsfredas nav. Es iebilstu - vei kur ir, kādus 2cm zem viņas rādītās pilsētas. Ā, viņa blondīniski pasmaida un atvainojas. Katrā ziņā autobuss izbraucot 14:15 un pilsētā, kas atrodas ~20km no Hultsfredas iebraucot 18:15. Rūpīgi noklausījies šo informāciju, es pateicu paldies un mēs ar Jurko skrējām atpakaļ.
Pa ceļam Jurko ienāca prāta, ka varbūt vēl kāda autobusu kompānija piedāvā braukt uz turieni, tāpēc pirms vēl skrienam atpakaļ pie vilcieniem, piegājām pie citām kasēm. Kaut kāda informācijas tante, kas sēdēja mistiskā kubikā un acīmredzot nodarbojās ar cilvēku informēšanu, mums pastāstīja, ka par Hultsfredu jārunā ar otro kasi, tāpēc apstājāmies rindā pie tās. Trešā kase bija tukša, bet tā kā tur sēdēja smuka meitene, Jurko aizgāja ar viņu parunāties par mūsu problēmu. Meitene teica to pašu, ko informācijas tante un mēs pagaidījām, kamēr čalītis, kas bija mums priekšā, notinas un atkārtojām savu sakāmo. "Oh, Hultsfred, you need to talk to her", norādot uz 3o kasi teica meitene. Pasmaidījis es iebildu "But she said that we need to talk to you". Pēc miniatūriska (hehe, es pateicu miniatūriska, hehe) strīdiņa starp abām čiksām, tomēr noskaidrojās, ka mums ir jārunā ar 3ās kases meiteni, kas mums informēja, ka pēdējā biļete tai dienā uz Hultsfredu nopirkta 11os. O keeeej. Fiksi jožam atpakaļ uz vilcienu kasi cerībā, ka neviens nebūs nopircis kādu no atlikušajām trim biļetēm, jo maksāt 3000 SEKu variants mums nešķiet īpaši pievilcīgs. Ar uztraukumā pukstošām sirsniņām mīcāmies ar Jurko pie kases ar plānu iespraukties rindā, kamēr Sofija (mūsu vilcienu konsultante) nav nospiedusi podziņu par nākamo klientu. Gaidot, kamēr tante ar daudz papīriem un problēmām sabīdīs savas lietas ar Sofiju, vēlreiz pārbaudu biļešu automātu - joprojām visur stāv uzraksts "sold out". Kad beidzot tante visu ir izdarījusi, es pieskrienu pie lodziņa, laipni pasmaidu un ātri noberu "Hi, we need those tickets". "Ok", skan atbilde un Sofija sāk uz datora spiest attiecīgās pogas. Stāvam ar Jurko gaidīdami, kādi likteņa pavērsieni mums ir paredzēti tuvākajās pārdesmit sekundēs un stundās. Atbildi "Oh, sorry, someone already bought those tickets" mēs nesaņemam un ar mūsu biļetēm rokās, noberot laipnību kaudzi pār Sofiju, atvadāmies no viņas un dodamies Testam pastāstīt par mūsu piedzīvojumiem ar kompetentām un ne tik kompetentām personām (forša teikuma konstrukcija, pareizi?).

Tiek nolemts iet uz Burger King, kur (tāpat kā ar prāmi) Tests ar Jurko ne reizi neesot bijuši. Pasūtam nepieklājīgi gaļīgus burgerus un gaidot pasūtījumu es saprotu, ka man dikti vajag mīzt. Nebiju to pirms tam piefiksējis, jo bija citas lietas, par kurām uztraukties. Uzprasu Jurko, vai viņam ir 10 SEKi, kas bija nepieciešami tualetē (kur pirms tam aizejot es jau biju norāvis mentālo stieni), šis apskatās makā un konstatē, ka ir nopircis burgeri pa 500 SEKiem, jo nav dabūjis nekādu atlikumu. Un tā nu es skrienu ar 10 SEKiem uz tualeti, Tests sargā manu un savu paiku un Jurko iet runāties ar pārdevēju. Tualetē es pamieloju acis (nē, ne uz to par ko jūs tikko iedomājāties) uz to, kā blonds japānis mēģina tikt garām tam 3 kātainajam metāla sūdam, kas parasti ir metro, kur iemet monētu, tad pabīda to šitu un tiek tālāk, bet šita vietā izgriežās jauns vietā. Japānis kaut kā kājas tizli bija nolicis un pagrūžot to metāla stieni, nākošais, kas nāca tā vietā no apakšas trāpīja viņam starp kājām. Triecienu pautos gan viņš nedabūja, toties nokļuva neveiklā pozā. "Something you don't see every day", es nodomāju, skatoties, kā blonds japānis lēkā uz vienas kājas, mēģinādams otru dabūt pāri metāla stienim, bet viņam neizdodas, jo viņa milzīgā soma vēl ir paspējusi kaut kur iestrēgt.

Kad biju piesējis zirgu (Zippo vārdiem), nācu atpakaļ, lai atrastu Testu vienu pašu apmierināti lasot (?) avīzi zviedru valodā. "Kur Jurko?", prasu. "Ēe, nezinu, tepat vien bija", skan atbilde. "Lol?", skan rektorisks jautājums no manas puses (ja jūs vispār ziniet, ko nozīmē rektorisks jautājums). Man esošā situācija nepatīk. Nevienam no mums nav telefona ar starptautisko pieslēgumu un neviens no mums nav sarunājis, kur tikties gadījumā, ja pazūdam. Stāvu, skatos riņķī un nezinu ko darīt un kur iet, jo nav ne jausmas, kur Jurko varētu būt devies. Situācijas nopietnība gan ātri samazinās, jo burtiski pēc pāris sekundēm redzu tuvojamies Jurko, kas stāsta (tad kad pietuvojas, ne jau viņš bļāva no attāluma, ko jūs iedomājaties?), ka stāvējis pie kases, Tests aizmugurē kaut ko vārījies par to kā viņš CS-ā nevienu nekad nepametot un, kad minūti vēlāk Jurko griezies riņķī, tur neviena vairs nebijis. Nodomādams, ka esam uzgājuši jau augšā, šis arī tur devies, lai gan Tests, demonstrēdams neticamu acīgumu, stāvējis pāris metrus tālāk pie galdiņa un "lasījis" kaut kādu zviedru avīzi. Parēcot par Testa uzticību CS-ā un tā teksta ironiju dzīvē, ejam ārā un notiesājam savus burgerus pie stacijas sēžot pie kaut kādas strūklakas, kur kāda gaiša galva ir iemetusi pusapēstu banānu, kas ir ieguvis lillā nokrāsu un taisni vai izskatās pēc kaut kāda eksotiska auga.

Turpmāko laiku līdz vilcienam pavadām pastaigājot nedaudz pa Stokholmu, paskatoties kaut kādu futbola pasākumu, pasēžot, padzerot aliņus, runājoties par dzīvi un meitenēm un apstaigājot arī dažus veikalus (tur bija kaut kāda megaveikalmāja, kurā iegājām uzmest aci). Nonākot vilcienā, mēs konstatējam, ka tas ir ūbervilciens. Ar Latvijas superīgajiem vilcieniem tur pat nav ko salīdzināt. Mūsu pēdējās 3 vietas bija tādā kā atsevišķā nodalījumā vagona pašās beigās, kur bija vieta 8 cilvēkiem un somām. Sēdējām pie galda un viennozīmīgi nospriedām, ka tās ir VIP vietas, jo nu izskatījās tas viss diezgan elīti (vārds kas pielipa Jurko). Paspēlējām zoli, kurā man neveicās ar kārtīm un pokeru (kurā man vienmēr veicas), palasījām manis līdzpaņemtos žurnālus un pēc apmēram 2h kāpām no vilciena ārā, lai pārsēstos. Otrs vilciens bija nedaudz savādāks, taču mums vietas atkal bija pie galda. Šeit mēs laiku pavadījām lielākoties runājot par kurmjiem, kas noveda pie visādiem dīvainiem sarunu tematiem, piemēram, par kurmju radio "Hey, yo yo yo! Dis iz da sound from the underground. Mc Kurmis rockin' the house" un kurmju mutantu armiju, kā arī par to, vai tas ir viens ezers, ja starp diviem ezeriem, kas ir tuvu blakām, kurmis izrok tuneli. Ignorēsim šeit ezera definīciju, labi? Tātad, ja kurmis izrok tuneli, tas ir dabīgs tunelis? Ir. A, ja cilvēks rok ar lāpstu? Tad mākslīgs. A ja cilvēks rok ar rokām? Nu, ja viņš to apzināti dara, tad mākslīgs. Aha, tātad kaut kāds trakais, kas pēkšņi spontāni izdomājis rakt tuneli, veidos dabīgu tuneli, ja? Aha. Bet, ja viņš to dara ar lāpstu? Tad..... labi pietiks, atgriezīsimies pie stāsta.

Pēdējā pārsēšanās mums notika uz megastilīgu oldskūlīgu vilcieniņu, kas sastāvēja no viena vagona. Mašīnists bija vecs ZZ-Topīgs čalis, kas runāja tikai zviedriski, tāpēc, kad viņš skaidroja kaut ko Jurko, kas neko nesaprata, un mēģināja paralēli noplēst viņam biļeti, viņš paripināja zem vilciena 10 SEKu monētu uz kuru nedaudz šķībi noskatījās. Šajā vilcieniņā jau bija nedaudz jūtama pasākuma atmosfēra - kāds čalītis dzēra aliņu un viss vagoniņš sastāvēja tikai no jauniešiem. Blakus sēdošās čiksas ieinteresējās no kurienes mēs esam, informējām viņas un vēl vienam citam čalītim (tam ar aliņu) pastāstījām, ka esam atbraukuši redzēt tikai Rage against the machine, uz ko viņš kaut ko uzmundrinošu pateica un sadzēra ar mums (mēs jau aliņus bijām attaisījuši).

Brauciens ilga labi ja 10 minūtes un pēc brīža jau bijām pasākuma norises vietā. Pirms gājām iekšā piesēdām zālītē un izdzērām atlikušos aliņus un novērojām pasākuma apmeklētājus. Mums blakus sēdēja neliels bariņš, no kuriem jau gandrīz visi bija pielējušies un tad nu veidoja visādus brīnumus. Divi izdomāja cīkstēties, kas izskatījās diezgan smieklīgi, jo viens no viņiem vēl papildus pīpēja un lika diezgan lielu mīksto uz to, ko tas otrs mēģina izveidot, viens gāja piesieties garāmejošām meitenēm viņas visas saucot par skaistām (šo čali netraucēja fakts, ka meitenēm dažreiz blakām mēdza būt viņu draugi), vēl kaut kādi dzērāji planēja riņķī ar Kanādas karogu, jo viņi acīmredzami uzskatīja par baigo joku tēlot, ka viņi ir atbraukuši no Kanādas. Pārējie pirms ieejas meta savas izdzertās pudeles/bundžas uz zemes, kas man vienkārši besīja, jo miskaste bija faking METRU tālāk. Lai arī cik debīliski es neesmu piedzēries, tādu huiņu es nekad neesmu taisījis. Ja ir viena lieta, kas man nedaudz besī visos festivālos, tad tā ir tā miskaste, ko visi taisa. Vispār jau - esmu pie tā pieradis, pašu pirmo reizi tik bija tāds izbrīns.

Dabeiguši aliņus, vilku laukā savu izprintēto dārgāko .pdf failu mūžā un devāmies iekšā. Mums ap rokām aplika zaļu štruntu, bet redzēdams daudziem citiem tādu, nesapratu, kā viņi atšķir, kuri no tiem ir vienas dienas biļetes (vēlāk izrādījās, ka uz mūsu štrunta ir rakstīts "ceturtdiena" zviedriski). Pie reizes apjautājos meitenei, kad gaidāma reidžeru uzstāšanās, kas informēja, ka tā ir paredzēta tieši pusnaktī. Tas der. Bijām izfunktierējuši plančiku beidzot likt lietā Testa telti (kas citādi būtu bijusi lieka nasta viņam, nekur nebūtu noderējusi un vēl būtu izmaksājusi 10ls dēļ Ryanair (ar kuru Jums nevajag lidot) prikola) - uzcēlām telti vistuvāk pasākumam, salikām tur visas mantas iekšā un papildus drošībai pielietojām ģeniālu viltību - to sūdu, ko liek teltij pāri nolikām otrādāk - ar izeju uz otru pusi. Kāds grib nākt mūsu teltī kaut ko nospert - iet pie ieejas, lien iekšā - POW, nav ieejas. Čalis nospriež, ka acīmredzot ir pa daudz sadzēries un iet prom. Mehehehehe. Viltība 2k8. Ceļot telti mums garām noiet vairāki cilvēki, no kuriem daži apvaicājas, vai mēs neesam atbraukuši par vēlu. Uzzinot, ka mēs esam "Just in time", jo esam šeit "just to hear Rage against the machine", viņi mūs apsveic un paspiež roku.

Situācija vairs neizskatījās bēdīga.
Turpinājums sekos...

Read comments (22)