Es te sen neesmu neko rakstījis. Baigā vēlme kaut ko rakstīt uznāca. Nu tad aiziet :)

Vobšem bebrs Vermuts ar burunduku Vernonu vienu dienu staigāja pa Šalcošo mežu. Par Šalcošo mežu viņu sauca tāpēc, ka tur bija daudz lapu koki. Arī tāpēc, ka zvēru apspriedē par meža nosaukuma izdomāšanu, šļupstošais alnis vārdu "šalcošs" izrunāja kā "tsaclosffff", kas dikti smīdināja lapsu, kurai bija ļoti īpatnēji smiekli (Īīīīkikikiki, Īīīīkikikiki, Īīīīkikikiki) par kuriem savukārt sasmējās visi pārējie zvēri. Un tā nu mežs tika pie sava nosaukuma. Vermuts ar Vernonu gan šo stāstu nezināja, bet toties viņi zināja, ka šodien ir Mahača diena, kad divi meža lielākie brieži sarunājuši dueli. Domstarpības viņiem bija radušās kādas divas nedēļas iepriekš, kad meža otrs lielākais briedis Druknis bārā piedzērās un sāka lielīties ar cik stirnām viņš riesta laikā salaidis. "Spārīte, Maija, Ļipīte, Vijolīte, Zuzanna un Maijpuķīte," bezbēdīgi uzskaitīja Druknis. Lai gan zvēri parasti Drukņa bazaram nepievērsa uzmanību, šoreiz bāru pāršalca pārsteiguma pārņemti izsaucieni un apbrīnas izdvesti elsieni. Visi zināja, ka Maijpuķīte ir meža lielākā un varenākā brieža S.Žubura sirdsstirna. Visi zināja arī to, ka S.Žuburam ir divi vareni brāļi - Mordobojs un Atspēriens. Fakts, ko zināja tikai aiz bailēm ierāvies stūrī pukstošais ezītis Miķelītis, bija tāds, ka S.Žuburs to visu bija dzirdējis, jo pēdējās trīs minūtes bija pavadījis cenšoties tikt iekšā pa bāra durvīm, ko viņam traucēja viņa iespaidīgā dabas dāvana - jebkura mednieka kvēlākais sapnis - milzīgais ragu kronis uz galvas. S. Žubura ragi bija tik lieli, ka klīda nostāsti, ka viņš vienreiz tika sajaukts ar koku un kāds kokcirtējs esot gribējis vienu nocirst. Lieki piebilst, ka kokcirtēja atklāsme par "koka" patieso izcelsmi, sakrita ar brīdi, kad neapmierinātā brieža varenie ragi caururba kokcirtēja nevainīgo ķermeni.

Izdzirdot Drukņa lielīšanos, S. Žuburs sastinga. "Lol, ko?" viņš nodomāja, "Maijpuķīte ir atdevusies tam neveiksminiekam? Pisģec, varētu sadot viņam pa seju, bet es barčikā iekšā netieku". "Eu, tu trīcstilbjainais pļēgur," iesaucās S.Žuburs, "es tevi izaicinu uz dueli. Tiksimies pēc divām nedēļām Šalcošā meža Zeltainajā pļavā, tu, aļņadēls tāds.". Par Zeltaino pļavu viņu sauca, tāpēc, ka tur auga zeltainas smilgas un arī tāpēc, ka tur dažreiz gāja pačurāt lācis Diņķis. S.Žuburs savu bija pateicis un devās mājās domādams "Kā es varēju būt tāds lētticīgs lohs, tas tak skaidrāks par skaidru, ka stirna ar tādu pakaļu kā Maijpuķītei nevar būt apmierināta ar vienu briedi. Jibio nu! Jāiet kāds izrubīt!".

Tikmēr barčikā zvēri visi bija :O. Neviens zvērs, pat ne lācis Diņķis, nevēlējās sliktas attiecības ar S.Žuburu. Vienīgā, kas nebija pārsteigumā iepletusi muti, bija vecā zebiekste Silvija, kura viltīgi smīnēja, tad izbāza no galda apakšas ķepu, pacēla pret lampu un iesaucās "Tā diena ir klāt! Viņš ir gatavs rīkoties! Atriebība. Asinis. APOKALIPSE. ŪŪĀĀhahahahāāāāhāāāhāāā," histēriski ķērca Silvija. "ŪŪĀĀhahaha..." viņu pārtrauca vilka Dezmonda kājas vēziens pāri sejai. "Slimā kuce nevar aizvērties," norūca Dezmonds un viņa čomi - vilki Nīcinātājs un Plošķis piekrītoši māja ar galvu. Tikmēr pārējie zvēri nedaudz atčohnījās no šoka un pameta aci uz Drukni, kurš, neviena neievērots, bija atlūzis uz grīdas un neko no S.Žubura teiktā nebija dzirdējis.

to be continued...

Read comments (25)