Tā kā pēdējā laikā GIGN lapā jaunumi tiek ievietoti salīdzinoši reti, nolēmu jums sniegt nelielu ieskatu kādā piedzīvojumā un iespējams arī ierosināt šajā karstajā vasarā izbaudīt kaut ko tādu, kas paliks labāk atmiņā nekā „tu redzēji, kā es ar demomenu noņēmu tos trīs sentrijus”.
Stāsts sākas ar to, ka trešdienas vakarā
windguru sola dikti feinu saulainu laiciņu, un tiek nolemts doties divu dienu laivu braucienā pa Braslas upi. Kāpēc tieši Brasla? Pieņemu, ka lielākā daļa no jums ir laivojuši, plostojuši, kanoējuši un pārvietojušies ar visādiem citādiem peldlīdzekļiem pa klasiskajām Latvijas upēm - Gauju, Salacu, Irbi, Mēmeli, Abavu, kas būtībā ir vienkārši airēšanās, slīdēšanas un čilla pasākums. Kad tas jau vairākus gadus pēc kārtas ir izmēģināts, sāk gribēties kaut ko mazliet interesantāku un neierastāku. Tāpēc izvēle krīt uz Braslu posmā Plācis – Braslas ūdenskrātuve, ko Campo slavē kā ainaviski bagātu upi (starp citu
šeit ir ļoti labs saits, kur smelties informāciju par iespējamiem laivošanas maršrutiem), bet vienlaicīgi internetā iespējams atrast informāciju, ka tajā mēdz būt sakrituši koki, kas viennozīmīgi solās braucienu padarīt jautrāku.
Tā nu savākušies kompānijā 2 puiši un 3 meitenes svētdienas rītā ar sešvietīgu plostu ielaižamies Braslā. Gaiss uzsilis līdz kārtējiem 30 grādiem, upe šķiet šaura, sekla, bet izbraucama, krastos manāmi
dažādi interesanti objekti, un mēs jau atkorķējam pirmos aliņus, nospriežot, ka šis jau nu būs kārtējais gausais „plostojiens”.
Pirmais pārsteigums parādās pēc pārsimts metriem, kur upi galvas līmenī šķērso pāris sakrituši koki,
zem kuriem gan viegli izslīdam apakšā, un turpinām lēni airēties uz priekšu, jo plānots vienā dienā nobraukt vismaz 12km no kopējiem 18km (attālumi šķiet smieklīgi, bet laivu braucienos esam ieraduši mazāk airēties un vairāk slīdēt). Otrais lielais pārsteigums kļūst redzams pēc pāris līkumiem un īsti nebeidzas līdz pat mūsu galapunktam – nebeidzamu sakritušu koku veidoti aizsprosti, kas dažviet ir izbraucami, bet lielākoties kāpjam ārā, nesam un stumjam plostu, un kustamies uz priekšu gliemeža ātrumā. Nākamās apdzīvotās vietas Straupes tuvumā pārķeram vēl vienu biedru, kurš jau ir pārdzīvojis Positivus festivālu un, veiksmīgi izmantojot Latvijas lielisko autobusu sistēmu (bez ironijas!!!), sasniedz mūs burtiski nekurienes vidū.
Tālāko šķērsli – uz upes sagāzušos tiltu, kuram plosts pāri ir jāpārceļ, jau pievaram kopā. Kaut kādā momentā salūzt viens airis, bet, protams, līdz ir
makgaiverene, kas spēj glābt jebkurā situācijā. Drīz mūsu kompāniju gan sāk pārņemt izmisums, īpaši, kad GPS rāda, ka esam nobraukuši 1/6 daļu no ieplānotā maršruta, un priekšā redzam milzīgu koku sanesumu – aizsprostu, kuram pāri tikt nav iespējams. Piebraucot klāt un novērtējot situāciju, secinām, ka blakus mežā jau ir izveidota taciņa,
ko arī izmantojam un turpinām jau ierasto šķēršļu joslu. „Nu jau mūs nekas nevar pārsteigt!”, kāds ieminās, ko laikam nevajadzēja teikt, jo pēc kāda laika debesis sāk strauji apmākties un kaut kur sadzirdam arī pērkona dārdus. Šajā momentā noreaģējām diezgan ātri, piepūtām plosta balstus un veikli
palīdām zem plosta jumta, kas bija jāsaka „like a glove”, jo tūliņ arī sākās negaiss. Tālāk jau stāstīt īpaši nav vērts, jo brauciens vairs īpaši ilgi neturpinājās – upe mazliet nesa, mēģinājām mazliet arī airēties un gala rezultātā apstājāmies kārtējās nekurienes vidū, bet vietā, kur GPS rādīja 500m no šosejas, kur mēs arī tiekam izglābti no šī piedzīvojuma – pārbaudījuma. Galarezultātā viena bilde no mūsu superīgās komandas, kas izturēja!
(šis jaunums tapis pateicoties spitei :) )