Kā vakar (laikam 21. maijā) teica no TV – ir beidzies 51. Eirovīzijas konkurss. Jāsaka, ka neesmu lielākais Eiro nākotnes skatījumu piekritējs, tomēr šo raidījumu izbaudīju. Es negribu runāt par tiem muzikālajiem meistardarbiem, kas, kā katru gadu, priecē miljoniem Eiropas daunatnes un ne tik jaunas dauņu paaudzes. Šoreiz es gribētu pievērst uzmanību uz to ideoloģisko nostāju, kas valdīja šajā pasākumā.
Lai būtu precīzāks, es pat varu norādīt, ka esmu jau pilnībā pieradis pie absolūtā maskulīna un pilnīgās prostitūtas idejiskā konflikta eirovīzijā. Tādēļ tam pat nebūtu papildus jāpievēršas. Es tāpat negribētu pievērsties tam, ka vakara vadītāji pie katras izdevības sajauca dažādu valstu nosaukumus un tāpat es negribētu runāt par to, cik daudz dziesmas pārsteidzoši atgādināja jau kaut ko dzirdētu. Drīzāk man šķiet, ka uzmanību ir pelnījuši daži citi novērojumi, kurus es, aplūkojot šo Eiropas meistardziesmu konkursu, izdarīju.
Vislabākais sīkums laikam bija puisis no es nezinu kurienes. Viņa uzdevums bija nolasīt sevis pārstāvētās valsts doto vērtējumu eiro dziesmām. Tā vietā, lai savu laiku izmantotu rezultātu nolasīšanai, šis puisis to veiksmīgi pielietoja norādot uz vakara vadītāja homoseksuālistisko ievirzi. Es negribētu šī vīra rīcību attaisnot vai noliegt, bet, tikai norādīt uz šīs situācijas komiskumu. Var tikai pasmaidīt, dzirdot kā šis vīrs pirms katras dziesmas nolasīšanas vēl pasaka mistiskus vārdu savirknējumus kā siki saki, kas it kā neko nenozīmē. Ja tomēr mēģina šos tekstu salikumus tulkot latviski, tad varētu sanākt kas tāds: „slimais sūkātājs”. Nu vai nav mīļi.
Translāciju tulkoja Streips. Izmantojot savu visvareno stāvokli, Streips laikam bija izdomājis, ka tiklai, antihomofobu latviešu tautiņai šādi izteikumi nav jādzird, tādēļ, vienīgais, ko Streips tulkoja, bija izteikums: „Slikti izsakās. Nu nesmuki”. Es teiktu, ka šāds tulkojums pat neietilpst kategorijā „brīvā improvizācija”, bet nu labi, tādēļ jau mani neaicina, ka es neko no tādām lietām nesaprotu.
Jā, Streips! Šis karakters prasa lielāku analīzi. Protams, respekts puisim par zināšanām (īpaši man patika norāde, ka viena eirovīzijas dalībniece 17 gadu vecumā esot internetā nopludinājusi mājās filmētu pornovideo). Jāsaka kā ir – viņš tādā ātrumā sauca gadus un cilvēku vārdus, ka man šķiet to nevarētu pārbaudīt neviens. Tomēr, arī viņš sāka krist uz nerviem. Es tiešām nesaprotu, kur šis puisis ir ieguvis pārliecību, ka man interesē, kas viņaprāt ir labi vai slikti. Es nerunāju par tiešu kritiku, bet vairāk par intonāciju, vārdu izvēli un citiem sīkumiem, bet nu labi. Tā, komentējot Latvijas lielveikalu un visādu citu draņķu karaļus – lietuviešus, Streips izmantoja katru mirkli, lai norādītu, cik neveselīga un slikta ir šāda lielīšanās (lietuvieši dziedāja dziesmu par savu uzvaru). Nu bļin – vai tiešām šim jaukajam pasākumam ir jāatņem jebkura skaidri saskatāma pašironija?
Labi, tas tā.
Un man lielākais prieciņš šajā EV ir? Jā, Somijas uzvara ar dziesmu smagā metāla haleluja. Nezinātājiem es gan pateikšu, ka šajā dziesmā no hard rock bija mazāk, kā Britnijai bērnu, bet enivei. Uzvarēja grupa, kas bija ietērpusies monstru kostīmos un izpildīja kaut kādu jēlu 80. gadu metālu (tie, kas šobrīd iedomājas Metallica vai Iron Maden varu tikai pateikt, domājiet par kaut ko draņķīgāku). Stils - kaut kādi Kiss fanāti, kas atklausījušies Judas Priest un Motorhead. Vēl tikai jāiemācās spēlēt.
Enivei, nav svarīgs mākslinieciskais perfekcionisms, bet drīzāk, ko šāda uzvara nozīmē. Te būtu jānorāda, ka šī uzvara sevī ietver sevī pat ļoti vienkāršu nozīmi – beidzot roks ir iegājis meinstrīmā. Citiem vārdiem sakot, šī EV oficiāli apliecina, ka HARD ROCK un POP ir viens un tas pats. Man šī atziņa tiešām iepriecina, jo nākamreiz, kad lasīšu tīņu žurnālā stāstu par nabaga gotu, kuru neviens nesaprot, es oficiāli zināšu – nāve ir popārts. Nabaga gots patiesībā ir pat ļoti saprasts.
Es jau tagad iedomājos MTV popparādē Agileru un Korn rok rokā…
PS man prieks, ka kristīgajai Baznīcai nu ir kaut kas par ko kašķēties. Citādi jau tas Da Vinči kods sēž!