Jump to content
GIGN Forum

Kas Notika Ar Nemirst.lv?


Kontortionists
 Share

Recommended Posts

Viņa domēns uz kādu brīdi bija parādijies NIC "Atbrīvojušies domēna vārdi" sarakstā. Vairāk nekas nav zināms. Iespējams, pievērsies glezniecībai, iespējams, atkal mēģina uzlabot dizainu uz web2.0.

Link to comment
Share on other sites

Varbūt viņš ir pametis savu interneta dzīvi un devies pretim jauna ceļojuma sākumam...?

Vai varbūt viņš ir vienkārši /delete no RL??

Kāpēc par šo fenomenu tik maz tiek runāts? Mums, lojālajiem Beņa lasītājiem, vajag panākt, lai TVNET, Delfi un citos ziņu portālos uz pirmās lapas būtu "O, Beni! Kur esi tu?"

Link to comment
Share on other sites

dievs tзvs debesоs , apюзlojies jel par рo jaunekli :)

nemirst lv = kautkas lоdzоgs veidenbaumam vai citiem fun maker saitiem visadi komiksi smiekligi teksti utt.

ne jыs vienоgie esat piekвsti !

viss ko tagad varam darоt ir gфglзt to kas ir bijis un lasоt rakstu virsrakstus. http://www.google.lv/search?hl=lv&clie...tart=0&sa=N

Edited by jukka
Link to comment
Share on other sites

Atvadu vēstule (pēdējais raksts), kopija no mana gūgles rīdera. Raksta nosaukums: "Sīpoli".

"Man tu esi zieds... Trausls kā saules stars. Saules apspīdēts es, Pēc saules... Nē, tevis tiecos...Pēc tevis liegi tiecos... es..." - sēžot uz palodzes un smēķējot jau otro cigareti pēc kārtas pie sevis murmināja Aldītis. Topošais dzejolis nekādi negribēja rīmēties, vārdi atteicās kārtoties atskaņās, un sākotnēji labā ideja kā parasti izvērtās par katastrofu. "Sviests. Margarīns, bļe..." viņš sarūgtinājumā lamājās "Tā ir tikai piedeva rijot dzīves sūdus!" acīmredzamās neveiksmes izprovocētajās dusmās izsviedis izsmēķi pa logu, viņš veltīja sērīgu skatienu neskaitāmajiem Apvāršņa sērijas ceļojumu aprakstiem, kuru melnās muguriņas rindojās plauktā. Tur bija rakstīts par īstiem sasniegumiem, varenām personībām, bīstamiem ceļojumiem un dižiem atklājumiem. Bet viņa paša kārtējais mēģinājums radīt paliekošu, augstvētīgu romantiskas mīlas pilnu dzeju bija finišējis podā. Šādos brīžos Aldītim gribējās saplēst savu melnrakstu kladi, piedrāzt sapni par veiksmīga dzejnieka karjeru, atrast normālu darbu un dzīvot parasta mietpilsoņa dzīvi. Bet tas bija tikai mirkļa vājums, dziļi sirdī viņš joprojām zināja, ka kaut kur ir tā zelta frāze, slavu nesošais vārdu savienojums, kas viņu padarīs par ievērojamu vīru.

- Idiots! Goda vārds kaut kāds idiots! - bērnībā pie brokastu galda, smērējot maizītes, mamma rājās uz mazo Aldīti. - Ne tu vari laikā saģērbties, ne normālu atzīmi nopelnīt. Kāpēc citi puikas var, bet tu nevari? - toreiz viņš bija jau deviņus gadus vecs un saprata, ka mātes dusmas ir uzspēlētas. Viņa mīlēja Aldīti, tikai neprata to izrādīt. Valentīna bija skarba, nepilnus piecdesmit gadus veca, vienkāršā rūpnīcas darbā norūdīta sieviete. Dēlu viņa audzināja viena. Aldītis bija vēlais bērns, bāls un tieviņš, bet tik un tā īsta Dieva dāvana vientuļajai sievietei, tāpēc viņa bija nolēmusi darīt visu, lai zēns izaug par spēcīgu vīrieti. Tādu, kas vecumdienās spētu parūpēties par māti un pagādāt mazbērnus. Viņa necieta vājumu un gribēja arī savu puišeli nocietināt pret dzīves triecieniem, padarīt stiprāku.

- Ēd! Ēd ātri un taisies uz skolu! - viņa stingri noteica, pestumjot tuvāk šķīvi ar divām siermaizēm un krūzīti ar saldu melno tēju - Muļļa... Tā kā Indriķis no pārtikas tehnologiem, nē nu vajprāts, kusties taču! - Aldītis negribēja būt kā Indriķis no pārtikas tehnologiem. Viņš jau tad zināja, ka pienāks diena, un mamma varēs ar viņu lepoties.

Divdesmit trīs gadu vecumā joprojām nevienas nopietnas publikācijas, vien pāris reižu izdevies ar mainīgām sekmēm piedalīties reģionālās avīzes "Apkārtskats" konkursos un veidot nelielus dzejas apskatus studentu avīzē. Pirms pusotra gada tika pieņemts publicēšanai viens dzejolis arī literatūrai veltīta interneta portāla "Jaunie un daudzsološie" sadaļā, tomēr pēc izsmējīgajiem un klaji ciniskajiem komentāriem, Aldītim uzmācās spēcīga depresija un grūti atgaiņājamas domas par dzīves bezjēdzību. Toreiz, turot žileti pie vēnas, viņš tomēr izlēma sev dot vēl mazliet laika: "Ja neizsitīšos līdz trīsdesmit, tad gan..."

Grāmatas Aldītis mīlēja. Bērnībā viņš izgāja cauri visai mammas trūcīgajai kolekcijai, bet pēc tam apguva arī daudz plašāko skolas bibliotēkas piedāvājumu. Grāmatās jau kopš mazotnes viņš vispirms izlasīja nobeigumu, lai, vēlāk, lasot stāstu, vienmēr būtu soli priekšā tā varoņiem. Protams, tas arī deva patīkamu pārākuma sajūtu un iespēju nicīgi pasmīnēt par autora centieniem radīt sižeta līnijā pārsteidzošus pavērsienus. Tos viņš dēvēja par "lētajiem trikiem" un jau sen bija pats sev apsolījis, ka, ja kādreiz pievērsies prozai, savu romānu noteikti būvēs daudz gudrāk.

Daži paziņas jau bija paguvuši izdot savus krājumus. Lai arī plānus un mīkstajos vākos, tomēr īstus, ar melniem burtiem uz balta papīra nodrukātus dzejoļus. Aldītis viņu grāmatas nepirka, tikai veikalā pāršķirstīja un, dažreiz īgni nomurminot "stulbais pimpis", nobāza kādā dziļākā stūrī, lai potenciālajam pircējam būtu grūtāk pamanīt. Viņu neinteresēja konkurentu dzeja, viņš to nicināja, jo zināja, ka varēs labāk. Daudz labāk, ja vien ļoti stipri gribēs.

Pats kaitinošākais, ka Aldītis lieliski saprata, kā viņam trūkst, lai tiktu līdzi citiem un pat viņus pārspētu. Sievietes, alkohols, kautiņi, piedzīvojumi ? tas taču padarīja dzīvi dzejnieka cienīgu un tikai metoties iekšā bohēmā bija iespējams kļūt par īstu mākslinieku. Katru četrrindi bija jāveido autora paša pieredzētajam un izsāpētajam, dzejai bija pašai jānāk pie Aldīša, bet rokai tikai jāpieraksta. Tomēr viņš nebija tāda rakstura tips, cilvēki netiecās pulcēties ap viņu, bet meitenes vienmēr vēlējās viņu pažēlot un apčubināt, negribot saskatīt viņā vīrieti. Ja ne Aldīša sapņi un regulārās sarakstes ar vēstuļdraugiem, viņš būtu pagalam vientuļš.

Šinī vakarā, gremdējoties skumjajā apcerē, viņš jau bija nervozi izpīpējis gandrīz puspaciņu, lai gan smēķēt vispār sāka tikai tapēc, lai iederētos radošajās aprindās. Arī alkohols nekādu lielo prieku nesagādāja, reibums bija nepatīkams un, pretēji citu stāstītajam, nekad nesniedza aizmiršanos un atvieglojumu, tāpēc Aldītis dzēra tikai saviesīgos pasākumos un tikai kompānijas pēc.

Apāvis kurpes un uzvilcis praktisko un viegli kopjamo sporta vējjaku, viņš izgāja vasarīgās mazpilsētas ielās, lai iegādātos vienīgo periodikas izdevumu, kuru vienmēr ar patiesu interesi izlasīja no vāka līdz vākam. Tas bija bagātīgi ilustrēts nedēļas žurnāls, kas aprakstīja Latvijas slavenību ikdienu, jaunākās smalko aprindu tenkas un sīki dokumentēja sabiedrības krējuma saviesīgo dzīvi. Šī bija vienīgā lasāmviela, kas spēja izkliedēt drūmās domas un dot jaunu cīņas sparu, jaunu cerību, ka viss izdosies jau pavisam drīz. Apsēdies uz sava iecienītā laternas izgaismotā soliņa no mājas netālu esošajā parkā, viņš, kā ierasts, sāka šķirstīt žurnālu no beigām. Satriecošā bagātības un veiksmes spozme Aldīti apžilbināja, miljonāru dēlu mīlas dēkas pārņēma savā varā, bet basketbolistu blondo draudzeņu seksīgos augumus viņš jau gara acīm redzēja krītam savos apskāvienos. Šī bija tā dzīve, kura būtu jādzīvo Aldītim, ja vien viņa centieni tiktu pienācīgi novērtēti, ja vien viņam izdotos uztvert īsto poēzijas melodiju...

Ļaujoties patīkamajiem sapņiem, gluži nemanot bija paskrējušas gandrīz divas stundas. Parkā valdīja tumsa un pulksteņa rādītājs vēstīja, ka drīz būs vienpadsmit. Tik vēlu Aldītis nekad vēl nebija palicis uz sava mīļākā soliņa. Žurnāla spārnots viņš vēlreiz drosmīgi mēģināja savā prātā pabeigt iepriekš iesāktās rindas: "Man tu esi zieds. Mīļa, skaista tu...daiļa tu. Kaut varētu... Kaut savās rokās tevi turētu. Saules apspīdēts es...Kaut saules staros turēt tevi... sildīt tevi... Nē, sūds! Bļin, nolādētā kuņa!" Aldītis kvēlojošās dusmās iesvieda žurnālu miskastē, pieleca kājās un nospļāvās. "Kuņa..." viņa skatiens apstājās pie sagumušas tantiņas, kura pa vientulīgā parka celiņu lēniem soļiem nāca viņa virzienā. Krēslainajā elektriskajā apgaismojumā bija grūti izšķirt sejas vaibstus, tomēr Aldītis gana skaidri varēja saskatīt puķaino lakatu, sirmās matu cirtas, brūno mēteli, nespēcīgo gaitu, spieķi labajā un auduma tīkliņu kreisajā rokā.

"Kas viņai te darāms? Drīz taču būs pusnakts..." Aldītis sākumā lēnām, tad arvien raitākā solī devās pensionārei pretīm, joprojām iekšēji vāroties dusmās ? tik pat bezspēcīgās kā sirmais vraks viņa acu priekšā. Visa tantiņas būtība bija kā greizais spogulis, kas izsmējīgā kropļojumā ņirdzīgi atainoja to, kas Aldītim kremta visvairāk ? viņa vārgo, nīkulīgo dzeju. Tagad viņus šķīra vien pāris soļi, un gandrīz jau pagājis tantiņai garām, viņš pirmo reizi mūžā pa īstam zaudējis paškontroli, belza ar dūri pa pensionāres plecu, bet sitiens lāgā neizdevās, dūre noslīdēja un atsitās pret žokli. Atskanēja troksnis, kas vairāk līdzinājās pļaukai, nekā sitienam, kādu to attēloja Holivudas filmās. Gaisā uzvēdīja saldskāba senilitātes smaka un tantiņa sabruka uz zemes, nepaguvusi pat ievaidēties. Aldītis, pats neaptverot ko dara, izrāva no viņas rokām auduma tīkliņu un metās bēgt. Cauri parkam, garām kioskam, pa ietvi, pāri ielai, cauri pagalmam, pāri sētai. Viņš skrēja neatskatoties, izmisīgi raujot gaisu caur muti plaušās, sažņaudzis dūrē tīkliņu. Filmās vienmēr rādīja, ka nozieguma vietā nekavējoties ierodas policija un, bākugunīm mirgojot, aiztur noziedzinieku, bet Aldītim par brīnumu, neviens viņam nesekoja, nemēģināja aizturēt, pat nepievērsa viņam uzmanību. Vienīgā skaņa bija paša soļu klaboņa, kurpēm sitoties pret trotuāru.

Trīcošu roku atslēdzis dzīvokļa durvis un novilcis virsdrēbes, viņš joprojām aizelsies ieskrēja vannas istabā un, atspiedies pret izlietini, lūkojās spogulī. Pirmo reizi, kopš viņš sevi atcerējās, nedaudz muļķīgi labestīgajā sejas izteiksmē bija parādījušās primitīvi vīrišķīgas iezīmes. Pamatskolā viņu aizmuguriski mēdza apsaukāt par "biezpienpurnu" tieši šī panaivā, vecumam neatbilstošā, izskata dēļ. Bet tagad - tagad uzacis bija malās piepaceltas uz augšu, pieri klāja sviedri, mutes kaktiņi joprojām niknumā noliecās uz leju, bet acīs bija lasāma mednieka nežēlība. Aldītim patika šīs pārmaiņas, viņš līdz sīkākai niansei juta smeldzam katru muskuli savā ķermenī. Tagad tas bija plēsoņas ķermenis, gatavs cīņai, nepārtraukti nospriegots, vienmēr jauna uzbrukuma gaidās.

Paceļot no grīdas laupījumu, Aldītis ievēroja, ka labās plaukstas kauliņi ir nobrāzti un pie zeltneša pamatnes izsprāguši daži asins pilieniņi. "Sīkums. Skramba." viņš nodomāja, sajuties drusku lepns par savu mačo cienīgo vienaldzību pret ievainojumu, kuru citkārt būtu apkopis ar ūdeņraža pārskābi un odekolonu. Izkratot tīkliņa saturu turpat vannas istabā uz grīdas, Aldīti sagaidīja pārsteigums. "Tas ir viss?" vīlies un izbrīnīts, viņš aplūkoja četrus prāvus, gaiši brūnus sīpolus. Satvēris pašu lielāko, viņš sajuta dārzeņa gludo, silto virsmu, čaukstošo miziņu un apaļīgo formu. Tas viņam atgādināja bērnību, kad mamma, sēdēdama pie gultiņas, dažreiz mēdza glāstīt Aldīša mazo izspūrušo galviņu un čukstēt mīļus, mīļus vārdus, domājot, ka Aldītis jau guļ. Bet viņš tikai izlikās, turēja acis ciet un centās vienmērīgi elpot, lai piemānītu mammu. "Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē. Tu esi mans mazais, mīļais puika." mamma tādos brīžos mēdza čukstēt, un toreiz viņš jutās tik ļoti laimīgs!

Aldītis notupās uz ceļiem, pielika sīpolu pie lūpām un iekodās smilšainajā mizā, izplēšot pamatīgu gabalu. Skaļi čāpstinot, viņš negausīgi, nepiesātināmi rija vienu kumosu pēc otra, līdz no acīm izsprāgušās asaras tērcītēm ritēja gar vaigiem un pilēja uz grīdas. Tās aizskaloja visu smagumu, kas tik ilgi bija nospiedis viņa sirdi. Ar katru norītu kumosu Aldītis jutās arvien brīvāks, harmoniskāks un laimīgāks. Dambis nebija izturējis un emocijas izlauzās mežonīgā straumē, ar visām saknēm aizraujot sev līdzi skumjas, aizvainojumu un izmisumu, kas bija valdījuši pār viņu tik ilgus gadus. Tagad viņam beidzot izdosies, tagad nekas vairs netraucēs īstajiem vārdiem atrast ceļu pie Aldīša...

Link to comment
Share on other sites

Bēdīgi. Nomira Latvijas trakeri, tagad arī nemirst.lv. Mans ikdienas apstaigājamo saitu loks ir krasi samazinājies. Būs tas jāpalielina, tikai šaubos, vai ir kas tikpat izcils kā nemirst.lv. Būs grūti bez Beņa pārdomām un domugraudiem. :(

Link to comment
Share on other sites

Es atkal domaju, ka vinja pedejais raksts bija totals neizdevies suuds, bet izradas benis gribeja mums kaut ko pavestit...ak jel kapec es vienmer nopeelu vinju rakstu komentaaros, vienmer teicu, ka vinja blogs ir suuds un es to vairs nekad nelasishu...bet es vienmeer atgriezos...vel ir ceriba...ceriba, ka benis lasa sho rakstu un smejaas par mums. Ja taa ir , tad luudu, Beni, atsaucies!!

Link to comment
Share on other sites

veidenbaums neraksta jaunus sūdus nevis policijas sadursmes dēļ, bet tāpēc, ka viņam vienkārši apnika (interesanta gan sakritība, bet nu es ar viņu runāju un viņš tā teica :) )

nemirst.lv atgriezīsies, es neticu, ka pazudis uz visiem laikiem. Jūs tak zināt viņa meilu, viņš pats bija lapā nopublicējis - benvenuto [figņa] gmail.com - rakstiet, ka nevarat bez viņa dzīvot un ka gribat lapu un stāstiet cik lieli fani esat - lai viņš jūt. Uz manu bezemociju jautājumu "wtf?" viņš atbildēja "visi mīl ziņas no Indijas". Pagaidām man vēl sirds mierīga, bet pēc pāris nedēļām arī es viņam pieprasīšu atgriezties, nevar jau nu čalis pēc hvzcik gadiem tā ņemt un neko nedarīt, es jau ar viņu lasu kopš gonorejas laikiem.

Link to comment
Share on other sites

Please sign in to comment

You will be able to leave a comment after signing in



Sign In Now
 Share

×
×
  • Create New...