novērtējiet manu rakstu
Labvakar! Šovakar es jums dārgie gign.lv lietotāji vēlētos pastāstīt par savu draugu /anonīms/ no /anonīms/, par to kā šim puisim izgāja ar alkohola lietošanu. Šis varētu būt ļoti pamācošs raksts daudziem no Jums, jo /anonīms/ ir itkā ar prātu apveltīts augstskolas students, bet varbūt arī nē.
Tātad, kādā skaistā oktobra vakarā mēs bijaām izlēmuši doties uz balli un vēlāk mums pievienojās /anonīms/ no /anonīms/, viņš bija ļoti augstprātīgs un domāja, ka ir pārāks par visiem balles apmeklētājiem, viņš ieradās ar augsti paceltu degunu un kabatā 0.7 L degvīnu "Katjusha", viņš izskatījās tik izsmalcināts, gluži kā Āfrikas makaks, bet diemžēl šim puisim tajā vakarā prātiņš bija par īsu.
Šis lepnais zellis apsēdās blakus mums un uz smalki klātā galda uzlika līdzpaņemto degvīnu "Katjusha" ar 0.7 L tilpumu, viņš acis nenomirkšķinot atvēra
šīs spirtotās dziras korķi un salēja visiem glāzītēs - viņš rupjā balsī, lepni mums teica - "Kas ir mīkstie? Jūs neturat līdzi īstam vecim, īstam dzērājam?", redzot šī puiša degsmi mēs bijām ļoti izbijušies, jo redzējām, kā šis vakars viņam var beigties, bet mums bija bail vīnam bilst kaut vārdu. jo acīs bija redzama tāda degsme kā tīģerim ķerot savu medijumu.
Zinot un redzot viņa apņēmību iztukšot šo 38 grādus stipro dziru mēs zinājām, mēs zinājām, ka viņš neizturēs un vadzis agri vai vēli plīsīs. Par nožēlu, tā arī notika... Ko mēs, viņa draugi, varējām vēlēties, ja mūsu draugs tukšoja pudeli, kā karstā vasaras dienā limonādi, glāzīte pēc glāzītes un īsā, apmēram, 40 minūšu laikā pudele bija iztukšota, turklāt viņš bija alkatīgs un sev lēja divreiz vairāk un pat tad, kad mēs viņam izmisīgi lūdzām lai piebremzē vismaz tikmēr kamēr mēs ejam uz labierīcībām - nekā, apņēmība bija pārāk liela, atnākot atpakaļ mēs ar izbrīnītām sejām skatījāmies, ka pudele ir krietni patukšota un mēs pie sevis vaicājām - vai tas tiešām ir iespējams, vai šī trausā, pat mīkstčaulīgā būtne būs paveicis tādu nekrietnu darbu.
Pēc īsa brīža viņš salējā pēdējo atlikumu no šīs vēršu dziras, bet kā vienmēr sev uz pusi vairāk, un kā īsts mežavecis izdevesa baudas skaņas, jo viņam ši stiprā dzira gāja ļoti pie sirds un to varēja redzēt viņa mirdzošajās acīs un smaidošajā sejā. Nu mēs redzējām, ka vairs nav labi, mūsu draugs sēdēja un smaidīja, viņš pat vairs acis nenomirkšķināja, es viņam bailīgi vaicāju, jo man bija bail izbojāt viņa vīrišķīgo triumfu, viņa lielo mirkli - "/anonīms/, tev viss kārtībā?", es bailīgi un klusi vaicāju. Viņs neatbildēja, tik smaidīja, bet tad notika nelaime, viņam pār lūpu kaut kas izkrita, tajā brīdī es patiešām biju sabījies kā vēl nekad, man tēlaini izsakoties, sirds pa muti izleca. Es sapratu, ka mums kaut kā jātiek uz mūsu mītni, bet /anonīms/ pieceļoties no ērtajiem krēsliem, mēs sapratām, ka tā būs liela problēma - pieceļoties, viņš kā mazs bērns, kurš vēl nemāk staigāt, nokrita uz grīdas, visi balles apmeklētāji ar nožēlu noskatījās uz mūsu draugu, viņi pie sevis domāja - kas par lupatu. Mēs viņu piecēlām no grīdas un man ar savām spēcīgajām rokām viņu turēju, man bija lielas problēmas viņu noturēt, jo viņs neturējās kājās, bet bija vēl pie saprāta un vēlējās vēl paspēt uz veikalu pēc stiprā dzēriena. Mums bija janokļūst lejā pa kāpnēm, es viņu turot novedu lejā un mēģināju mierināt, ka viss kārtībā, ka jebkuram tā var gadīties, bet pie sevis domāju, "Nu kamdēļ /anonīms/? Nu kamdēļ? Tu tak zini, ka neturi spirta garšu, bet nē...".
Tālāk jau mums bija jātiek ārā pa pils lielajām durvīm pie kurām stāvēja apsargs, par laimi apsargs sēdēja un nepievērsa uzmanību, tādējādi mēs viegli izkļuvām no pils. Ceļš uz kopmītnēm bija ļoti garš un grūts, jo /anonīms/ bija problēmas ar iešanu, par laimi es spēju izturēt zaļā pūķa pretestību un biju skaidrs kā stikliņš, tādēļ biju viņam kā atbalsts ejot ceļā uz kojām, man viņš bija jātur kā suns pie siksniņas. Sākumā ceļš vēl bija viegls, bet tad /anonīms/ dārdzošā balsī, ar niknumu man teica - "Man vajag mīst, es esmu īsts vecis!", es viņam jautāju vai viņš spēs nokārtot savas dabiskās vajadzības, bet viņš lepni apgalvoja, ka spēs, ka viņš ir īsts vecis, traktoristi turot degvīnu. Nu, bet protams, šim jaunskungam gadījās liela šmuce, viņš kārtojot dabiskās vajadzības apčurāja bikses staru un arī savus apavus, vēl zīmīgi ir tas, ka čurājot viņš stāstija, ka iekausēs savu vārdu zemē un vicinot savu locekli, laikam jau, centās uzrakstīt savu vārdu. Man viņam bija vairākas reizes jātkārto, lai viņš aiztaisa savu bikšu priekšu, pēc ilgiem pūliņiem viņam tas izdevās un mēs varējām turpināt savu ceļu.
