Jump to content
GIGN Forum

Stāsts


macho
 Share

Recommended Posts

Man nesanāca kā gribēju, šeit ir versija, kuru man vairs negribās aiztikt, tāda nedaudz nepabeigta, bet ko padarīsi. Nav vairāk iedvesmas.

Šodien ar mani notika interesants piedzīvojums. Sēdēju auditorijā (vai kabinetā, īsti nezinu, bet liekas, ka drīzāk auditorijā) un tā kā bija starpbrīdis, izklaidēju sevi lasot Gintera Grasa grāmatu ?Skārda bungas? ik pa brīdim novērsdams acis no grāmatas, lai apmierinātu ziņkāri un paskatītos ar kādiem niekiem nodarbojas citi telpā sēdošie cilvēki. Pāris mani kursa biedri lidināja dažāda izmēra papīra lidmašīnas un izskatījās, ka viņus šī nodarbe iepriecina. Viņu savdabīgā lidmašīnas mešanas tehnika bija diezgan interesanta ? pamest to augstu griestos, kur, gravitācijas un smaguma centra spēka ietekmēta, lidmašīna apgriezās riņķī un devās straujā pikējumā parasti nenosakāmā virzienā. Šādējādi bieži kāds neko nenojauzdams tika pārsteigts ar pēkšņi pikējošu papīra lidmašīnu uz galvas. Novēršoties no jautrības pāris solus uz priekšu varēja arī ievērot trīs man nepazīstamus cilvēkus spēlējot kārtis, droši vien zolīti. It kā parasta diena. Bet tad sekoja kaut kas, kam es galīgi nebiju gatavs. Izklaidīgi stūrēdams acis pāri grāmatas rindām un rindkopām, es ar acs kaktiņu ievēroju, kā kāds cilvēks man paiet garām un apsēžas dažus solus tālāk tieši man priekšā. Ar grūtībām viņā atpazinu vienu no saviem kursa biedriem, ar grūtībām tāpēc, ka viņa izskats bija būtiski mainījies ? viņš vairs nebija klusais, neizteiksmīgais kekss, kas apkārtējo vidē ne ar ko neizcēlās un kas sēdēja nomaļus no citiem, varbūt tā nedaudz alternatīvi, taču viņa alternatīvisms tā arī palika neievērots, viņš bija pavisam cits cilvēks, pēc izskata atgādinādams Džeisonu Ņūstedu jaunībā (piemērotu bildi neatradu), bet izskats bija tikai ārējā čaula.

Man viņu uzreiz gribējās salīdzināt ar savvaļas ērzeli, kurš ganās milzu pļavā ar leknu zāli, kura krēpes brīvi plīvo vējā, simbolizēdamas to, cik neatkarīgs, cik patstāvīgs ir šis dzīvnieks. Nepieradināts ērzelis, kuru nekad nebūs lemts pieradināt. Gluži kā nevainojamas formas statuja, kā mītiska personība, kā nevaldāmas dabas stihija, kurai nekas nespēj stāties pretī, kā dižciltīguma un dailes apvienojums pļavā stāv šis ērzelis. Laiki nāk un iet, bet ērzelis paliek. Nekas nespēj atņemt ērzelim pļavu un pļavai ērzeli.

Zibenīga rokas kustība pieglauž pārīti nepaklausīgus matus atpakaļ pie galvas. Šis puisis, kuru man gribās saukt par reindžeru sēž tik vēsi cik vien vēsi kāds spēj sēdēt. Auditorijā notiekošais viņu acīmredzami garlaiko un viņš uzmet ilgpilnu skatu logam. Tur ārā ? tur viņš jūtas piederīgs, pie krācošajām upēm, mežonīgiem savvaļas zvēriem, pie negaidītiem dabas sarūpētiem pārsteigumiem, pie sava uzticamā mustanga, kas pāri asām klints radzēm nes viņu uz nākamo, trakāku par iepriekšējo, reindžera dēku ? tur ir viņa īstā vieta. Reindžers tomēr izrāda nelielu interesi par to, kas notiek viņam apkārt. Es izbrīnā savelku uzacis ? vai tiešām šo brīvo garu būs ieinteresējušas kaut kādu iznireļu, kuri nav cienīgi skūpstīt zemi pie viņa kājām, ikdienas problēmas. Protams, ka nē, brīdi papētot reindžeru es redzu, ka viņa skats ir vērsts uz jautri čalojošo meiteni, kura bez šaubām nespētu pretoties reindžera valdzinājumam ne ilgāk par sekundi, ja reindžers viņu iekārotu. (...)

Link to comment
Share on other sites

Please sign in to comment

You will be able to leave a comment after signing in



Sign In Now
 Share

×
×
  • Create New...