Sākšu ar to, ka neesmu Rīgas iedzīvotājs un pat neviesojos tik bieži, bet tēma ir mani ieinteresējusi un labprāt padiskutēšu.
Tātad.. Māksla vai huligānisms? Gan, gan.. Atkarīgs no interpretācijas. Cilvēka dabā ir jebko skaistu sadragāt un to, kas sadragāts tas pats cilvēks spēj arī padarīt skaistu. Tā nu tas ir un no tā neizbēgt. To var novērot ne tikai saistībā ar grafiti. Tas ir tāpat kā prasīt vai mode ir māksla vai dzīvnieku genocīds. Varbūt ne labākais piemērs, bet domu sapratāt.
Dzīvoju Valmierā, īstu grafiti mākslu vēl neesmu novērojis starp visiem "Sēne" un "Mammu tu man pietrūc" melnrakstiem, taču spēju iedomāties daudz vietas, kur tas pat prasītos. Domāju, ka grafiti kā jebkura cita vizuāla māksla ir acīm tīkama un normas robežās pat ļoti vēlama. Latvijas ziema un vasara. Ziemā pārsvarā viss ir drūmāks un tas atspoguļojas arī uz cilvēkiem, taču vasarā spīd saulīte un visi priecājas, jo vasara ir skaista. Tā pat var salīdzināt arī pilsētu un laukus. Uzskatu, ka skaisti grafiti pareizajās vietās uzmundrina vērotājiem garastāvokli, tas ir kā ielas muzejs, ko jebkurš var aplūkot. Šo visu sakot, protams, saku, ka grafiti ir māksla un pavisam noteikti stāv līdzi jebkurai citai vizuālai mākslai.
Mazliet par lietām, kuras maina daudzu viedokli, tajā skaitā arī manu. Kur grifiti ir iederīgs un kur, pat ja skaists, tas tomēr nav savās mājās. Grafiti pārsvarā tiek zīmēts uz ēkām un citu objektu sienām, kas gandrīz vienmēr kādam pieder. Apzīmējot, piemēram, kāda māju (arī daudzstāvu kooperatīvus) tu uzspied iemītniekiem šo mākslu, bet mākslu nekad nevajag uzspiest. Pat ja tu esi uzpūtis visskaistāko jūras horizontu uz kāda mājas, tu nezini vai tas cilvēks nav zaudējis kādu sev tuvu cilvēku jūrā, vai šis skats atsauc nepatīkamas atmiņas no pagātnes u.c. Cenšos nevilkt garumā tāpēc piemēri var šķist šķidri, taču centieties uztvert domu. Cilvēki, kas uzpūš grafiti uz transporta līdzekļiem, privātiem un sabiedriskiem, iet vēl tālāk, jo šo uzspiesto mākslu izplata vēl tālāk. Vietas, kur, manuprāt, grafiti iederas ir tādi objekti, kuriem jau sen nav pievērsta uzmanība, veikta apkope, pieder nevis konkrētai personai, bet firmai, valdībai vai citām masu vadībām. Ļoti laba vieta priekš grafiti ir zem tiltiem, pamestās ēkās, iesaldētās celtniecības teritorijās, vecās/neatjaunotās mājās, kas pūst blakus ēkām, kas dzīvo līdzi laikam un cilvēki tajās mitinās. Tad garāmgājēji ai kaimiņi var šai mākslai paiet garām un aplūkot vai neaplūkot pēc paša ieskatiem, kas gribēs ieraudzīs un, ja mākslas darbs ir vārda cienīgs ieraudzīs pat nejauši garāmgājēji un sniegs smaidu sejā. Taču nereti tieši šādas vietas tiek izmantotas treniņiem vai vienkārši nesmukām jauniešu izdarībām un, redzot skaistam mākslas darbam pāri pārpūstus ķiņķēziņus, vispār skatiens nobāl.
Grafiti ir dota apbrīnojama iespēja savā ziņā restaurēt objektus. Vecas pelēkas mājas var pārtapt par krāsainiem sapņu torņiem. Izžuvušas tiltu apakšas var pārtapt par mežonīgiem jūrnieku un pirātu piedzīvojumiem. Vecas sarūsējušas trubas var kļūt par nākotnes tehnoloģiju fantāzijām pārvērstām vizuālā skatā. Esmu pilnībā par grafiti un arī pret. Visam sava vieta un visam savs izpildījums, jāspriež par katru grafiti atsevišķi.
Piedodiet, ka tik gari, kad konvertēju domas uz klaviatūras un pirksti skrien automātiski, tā reizēm gadās. Ja izlasīji, man prieks, droši vari mani apstrīdēt vai piekrist. Lai jums jauka diena (vai nakts, ja ejat uzpūst kādu skaistumu pelēkajās pilsētas ielās).