Bumis Un Vobla

[0xDEAD BEEF]

AVispār viņi nemaz nebija draugi. Nu kāda tur draudzība pēc tam, kad Bumis bija izšķaidījis alus kausu pret Voblas galvu. Neba jau arī Vobla bija nez vainas! Ir dažas lietas, ko mežā nevajag darīt! Pirmkārt - nekad nemēģini apčurāt lāci! Otrkārt - nemēģini lācim nocelt draudzeni! Un pats svarīgākais - nekad nekad nekad nedrīkst nosaukt lāci par brūno sūdu, stāvot uz galda, pie kura starpcitu arī sēž briedis Dižžuburs un lāča vecmāmiņa. Tovakar Vobla bija jautrs! Pāris kociņi, ripas un daudz aliņa! Parasti jau zaķi uz lācenēm neskatās un arī lācenēm zaķi pārāk zaļi liekas, bet tovakar lietas notika savādāk. Vobla palika uz pakaļas. Tāds zaķis! Brūna! Laikam indiete, padomāja Vobla un daudz nedomājot uzšāva Brūnītei pa dibenu! Brūnīte jau grasijās klapēt pasisto zaķi, bet tas bija viens skatiens... Kociņš darīja savu, Vobla bija neatvairāms un piedevām dziļi sirdī Brūnīte bija pedofīle. Klau mazā! Varbūt vienu bučiņu, Vobla uzstāja! Bet esmu kopā ar kādu. Minstinoties Brūnīte norādija uz Bumja pusi, kurš mierīgi savā nodabā sūca aliņu pie bāra un skatijās futbola maču starp "dziļais mežs united" un "dienvidpļavas". Ak vēl viens indiešu lops, pie sevis nospļāvās Vobla! Nu saturies! Vobla paņēma Brūnīti aiz ķepas un veda tuvāk Bumim. Paga... nē... viņš ir pelnijis izbaudīt manu nicinājumu visā pilnībā, jau maksimāli uzvilcies elsoja Vobla! Ar izslietām krūtim grīļodamies Vobla uzkāpa uz galda, kas atradās tieši Bumim aiz muguras. Dižžuburs būtu kārtīgi izšķaidījis Voblas seju par tādu nekaunību, ja vien nebūtu atlūzis pie tā paša galda. Vobla braši izvilka no biksēm savu krānu, iedzēra vel malku alus, noskrubinājās un skaļi rādot uz Bumi sauca - "tu sūds! Es ar tevi runāju! Tu niecība! Tu brūnais sūds...". Tas bija mirklis, kad no Voblas krāna sāka šļākties ārā nejaukas krāsas un smakas čuru strūkla un vienlaicīgi Bumis bija sadzirdējis to, ko lācim nedrīkst teikt. Es kas? Iekliedzās Bumis un grieza galvu tieši tajā momentā, lai Voblas čuras trāpītu Bumim acīs! Pēc kaut kā tāda pat rūdīts lācis apstulbst. Tikmēr Voblas strūkla sāka strauji sarukt, jo viņš nevarēja neievērot Bumja pulsējošos deniņus un acis, kuru asins vadi bija piepūtušies tik lieli ka tās kvēloja tumši sarkanas. Tas bija tas moments, kad visi apkārt sastingst. Visi zvēri vēroja, kas notiks tālāk. Sesks sāka zviegt, bet viņu ātri apklusināja vilks, iedoto kārtīgu dunku ar celi pa seska smirdīgo vēderu. Sesks nopirdās un sāka smirdēt vel vairāk. Par to vilks sesku nosita! Nevienu zvēru tas daudz neraustīja, jo visi skatijās uz Voblu un Bumi. Vobla pat īsti nepaspēja nokratīt, kad realitātē atgriezās arī Dižžuburs, kura smukais kažoks tagad smirdēja pēc Voblas čurām. Jā... Voblas diženā strūkla bija kļuvusi par klusu strautiņu, kurš tecēja tieši virsū Dižžuburam. Dižžuburam... tam pašam meža karalim, staltākajam no staltākajiem briežiem... BAM! Bumis ietrieca Voblas sejā alus kausu. Sitiens bija tik spēcīgs, ka Voblam izšķaidīja pusi sejas un alus kausa gabali iesprūda starp zaķa žokļa kauliem. BAM! Dižžuburs trieca ragus Voblas vēderā, uzšķēržot Voblu kā hotdogu. Saniknots, Bumis pienāca pie Voblas, kurš saļucis karājās uz Dižžubura skaistajiem ragiem, par kuriem tā jūsmoja visas meža stirniņas, jo īpaši Rudīte, Dižžubura draudzene. Bumis izrāva no Voblas sejas alus kausu, izdzēra mazumiņu alus, kas tur vēl bija palicis, izvilka savu krānu un sāka čurāt uz mirstošā Voblas. "Zini Vobla," teica Bumis - "grūti būt tāda, kā visi". To teicis, Bumis aizpogāja bikses, paņēma pie rokas Brūnīti, un devās uz mājām. Dižžuburs ar spēcīgu ragu vēzienu aizmeta Voblas ķermeni blakus seskam un čaklā officiante lapsa abus ātri iebāza maisā un iznesa ārā. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā, pie sevis noteica lapsa, iztīrot zaķa un seska kabatas.

[ry.]

cik aizkustinoši...

[GooD`MeN]

hehehehe Tiri taa neko Pats noteikti sacereji?