Search the Community

Izrādās, kādam tomēr te ir nedaudz arī interesanti padiskutēt par alu, tad nu - lai iet gaisā šepat otrs alus topiks. Pirms es ķeros pie smagās artilērijas, es vēlētos priekšā paņemt vēl nedaudz smagāku artilēriju jeb bišķiņ patirzāt mītisko viedokli, ka alus nav domāts sievietēm, un vispār – sievietes un alus esot nesavienojama lieta. Es nemelošu: būt sieviešu dzimtes pārstāvim ar tik daudzām vīrišķīgām interesēm kā man – padziļināta interese par mašīnām un par to vadīšanu, CS, sports, sporta spēles, alus, viskijs, bāri, loģiska, racionāla domāšana (ne gluži pie interesēm, bet nu – vīriešiem raksturīgāk), kā arī perverss humors – tas nebūt nav viegli. Nav viegli tāpēc, ka pasaule ir stereotipisku purnu pilna, un vidēji vismaz reizi mēnesī es sastopos ar tiešām konfrontrācijām no vīriešu puses par to, kas es tāda par meiteni, ka man tas nepiestāvot un tamlīdzīgiem sūdiem. Man „ļoti žēl” ir apbēdināt stereotipu piesūcinātos cilvēciņus, bet alus kā reiz ir drīzāk sievietēm piemērots nekā vīriešiem. Šķiet, ka daudziem tas vairs nav brīnums, ka, rupji sakot, alus sastāvā ir sieviešu hormons. (Sīkāks noderīgs info latviski te: http://www.draugiem....log/?p=11412797 )Tas burtiski nozīmē to, ka sievietēm alu dzert ir mazāk kaitīgi* – vismaz ne tik redzami kaitīgi. *Tikai nepārprotiet – es neatbalstu alkohola pārmērīgu lietošanu, jo tā var un tā kaitēs Jūsu veselībai. Man patīk alkohola baudīšana, un tikai tāda alhokola, kas garšo – un alus ir viens no galvenajiem. Tad tie, kas ir samierinājušies ar faktu, ka arī sievietes var interesēties, cienīt, mīlēt un visādi citādi izbaudīt alu, var doties tālāk. Šodien – par alu stikla pudelēs. Ar alu es iepazinos īstenā latvīšu ģimenes šašlikpasēdēšanā Dobelē, kur pie radiem mēdzam ik pa laikam savākties, pasēdēt vasaras dārzā, izbaudīt šašliciņu, sauli, ģimenes kompāniju un pēcāk arī pirts labumus. Līdz tam alus man riebās. Bet tur, tajā karstajā vasaras dienā, kad man bija trīspadsmit (?), uz galda bija tikai „Старый Мельник”. Dzert gribējās ellīgi. Līdz ne-alum jāiet bija uz mājām – tālu un slinkums. Un vispār, lai iet – nekas nekaitēs, ja padzeršu to Meļņiku. Padzēru, paspļaudījos, aizvien neizpratu tā čurūdens patērēšanas vēlmi. Pēc vēl pāris mirkļiem tiku pie čurūdens Mī(z)tavas formātā – tad tas, ja nemaldos, bija jaunums. Un kaut kā spļaudījos, lamājos, kā pati sev nemanīdama iztempu visu pudeli. Un galvenais – gribējās vēl vienu. Tā iesākās mans romāns ar alu – Mītava bija mans pirmais. Jau agrā vecumā, kad citi knapi pierunāja vecākus nakšņot pie drauga, tikmēr es ar tēti sēdējām mājās, skatījāmies biatlonu un dzērām aliņu. Bausku, vēlams. Vai tērveti. Tajos laikos man bija normāli pēc skolas kādu reizi nedēļā izbaudīt alus pudeli pie TV vai kontrastraika – paralēli mācoties matemātiku. Izdevās apvienot trīs labākās lietas uz pasaules – kontrastraiku, alu un matemātiku. Un tā es baudīju dzīvi. Ar alu, ko man pirka vecāki. Daudz nē, bet pietiekami, lai es nerautos melnos neceļos un negribētu par katru cenu izmantot izdevību un kādā ūķī pietesties – galu galā, tolaik mana mā zināja vairāk „točku”, kur pārdod mazgadīgajiem, nekā es. Jau pašā sākumā es biju izvēlīga alū. Te man, lūdzu, Bauskas tumšo speciālo, te man Tērvetes oriģinālo... Bauskas tumšais, starp citu, kādreiz man dikti garšoja. Taču pienāca laiks, kad tas palika.. negaršīgs. Es gribētu ticēt, ka ne jau manas garšas kārpiņas izdomāja, ka tagad vairs šamais negaršos – galu galā, aizvien vēl ļoti man garšo tumšie ali. Tomēr Bauskas tumšais palika samērā neciešams. Tagad, ja patērēju, tad lielākoties tikai gaišo (un vēlams – Senču). Par Senčiem runājot – ir trīs ali, kuri mani tā vien velk uz gerandofīliju. Citiem vārdiem sakot, Piebalga, Bauska un Tērvete – tie ir trīs pudeļali, no kuriem dodu priekšroku tieši Senču paveidam. Piebalgai Jubilejas arī ir gards, starp citu! Nezinu, kāpēc tieši tāda sakritība, bet tā nu man tās garšas strādā – uz senčiem vērstas. Visā visumā varu teikt, ka domas par alu, kādas man bija manos 16, un tagad, kad nav vairs `padsmit`, navdiži mainījušās – es varu tikpat lepni teikt kā manos sweet sixteen, ka „es labāk samaksāju par 20 santīmiem (30 centiem?) vairāk un izbaudu garšīgu alu, bet vienu, nekā pērku divus ne visai gardus aliņus”. Šobaltdien nekas nav mainījies – ja ir kāds īpašs mirklis vai ja uz mēneša beigām palicies vairāk sant..centu, nekā gaidīts, tad atļaujos Valmiermuižu vai Užavu, kas, starp citu, ir sen piemirsta vērtība, bet tradicionāli meklēju „akcijas” aliņu, kas garšo – parasti Tērvete vai Bauska, šad tad Piebalga vai kāds ārzemnieks pievienojas – piemēram, Maximā izplatīti gardie „akcijas aliņi” ir Wanna-be kviesis Valentins (jo man, starp citu, ļoti garšo baltalus), un allaž gardie čehu lāgeri – Samson, Regent – abi kā tumšie lāgeri, tā gaišie. Starp citu – ja jau es te aizrunājos par čehiem, tad es noteikti nevaru nepateikt, ka vēl līdz šim es neesmu uzrāvusies ne uz vienu čehu lāgeri, kurš garšotu slikti. Man šķiet, ka čehi ir vienkārši meistari savu lāgeru brūvēšanā, jo kā tumšajiem, tā gaišajiem piemīt ne vien tipiska lāgeru garša, bet arī tā vienreizējā, perfekti sabalansētā garšu buķete, pēc kuras ja ne 100% gadījumu, tad vismaz 80% gadījumu var uzreiz pateikt: „O, jā, šis ir čehs!” Turpinot čalošanu par pašmāju alu pudelēs, ir ali, kurus es vienkārši nelietoju uzturā: visādus Aldarus, Cēsu un tamlīdzīgus sūdus. Jāsaka, ka šīs abas darītavas spēj pārsteigt arī ar kādu gardu izstrādājumu starp 15 citiem briesmīgiem, piemēram, Cēsinieka Griķu alus man liekas tīri dzerams, un arī Grāfa fon Zīversa Lāgeris (violetā etiķete) tiešām garšo pēc lāgera. Smieties vai nē, bet pat pēc samērā laba lāgera. Zīversa Stouts gan man negaršo, un eils būtu jāpagaršo atkal, lai zinātu – kādam eilam līdzinās un vai garšo (jo no eiliem man tikai daži atsevišķi paveidi garšo). Tam pašam Aldarim Mežpils alus ir arī ļoti baudāms lāgeris, un kāda daiļa glāzīte šamajam vēl.. Kādreiz Aldaris ražoja arī gardo kviešu brīnumu, taču nez kāpēc pārstāja. Tas arī bija manā galā iecienīts alus. Cēsu baltalus, piemēram, ir ne klāt nestāv Aldara kviesītim, tomēr Cēsu baltalus pārdošanā ir, bet Aldara kvieša nav. Dzīve ir netaisnīga un slikts alus iesūkā. Nobeigumā var piemetināt, ka, kad dzīvoju kopā ar tādu pašu alusmīli vīriešu dzimtē, mums bija sanācis kopdzīves laikā nodot pudeles uz apmēram 20~ lvl divos piegājienos. Tā, starp citu, daudzās Eiropas valstīs ir pilnīgi normāla prakse, ka cilvēki tiešām uz veikalu atnes paši atpakaļ stikla pudeles un saņem čekā atlaidi pirkumam par nodoto pudeļu summu – jo stikla taras nodošana un pārstrāde nav vis „bomžu padarīšana”, kā daudziem stereo tipiņiem var likties, bet gan pilnīgi normāla un videi draudzīga darbība. Karstās vasarās kādreiz mani atvēsina arī pļumpūdens Citronu un Energy D-lighta paskatā, ko gan es uzskatu par limonādi, nevis alu. Pudeļalu es pārsvarā patērēju mājās, un daru to aizvien vēl pie Kontrastraika vai, skatoties kādu filmu. Manās mājās ir nedaudz citādas normas: manā ledusskapī var nebūt piena, krējuma un sviesta, bet alus visticamāk būs. Svēta lieta, galu galā.