Counter Strike 1.6
Steam veikalā!
vai arī ņem torrentu
ar instalāciju

Ciemos pie muzikantiem (1. daļa)

posted by samuray 24-11-2008, 14:15

Čau visiem. Nu pat kā esmu atgriezies no ceļojuma pa ārzemēm. Manā ceļojumā, kā jau katrā ceļojumā, gadījās vairākas neplānotas lietas, par kurām tad nu es gribu jums pastāstīt, un varbūt pat kādam no jums kaut kas no manis pieredzētā noderēs jūsu ceļojumos. Tad nu sākšu visu no sākuma.

Principā mans piedzīvojums sākās pirmdienas dienā, un kalendārā šī diena bija atzīmēta kā 17. novembris, tas ir, dienu pirms Latvijas 90. gadadienas. Pēcpusdienā, gulēdams gultā un zvilnēdams datora ekrānā, saņēmu zvanu ar piedāvājumu tajā pašā vakarā (vai arī nākamajā rītā) plkst. 00:00 doties līdzi izbraucienā uz Vāciju, jo nepieciešams kāds, kas kaut ko jēgtu no vācu valodas. Man tika dota stunda laika apdomāties. Tā nu es, būdams ar valodām uz tu, saskaitīdams visus plusus un mīnusus un arī izvērtēdams, ko palaidīšu garām skolā, nolēmu piekrist un sāku gatavoties braucienam.

Nedaudz par brauciena plānu. Brauciena maršruts mūs veda no Talsiem, cauri visai Latvijai un Lietuvai, krustām šķērsām pa Poliju un arī pāri gandrīz visai Vāczemei, jo mūsu mērķis bija kāds neliels miestiņš Brēmenes apkaimē. Brauciena dalībnieki bija vairāki celtniecības firmas darbinieki, kuri devās uz Vāciju apgūt jaunas celtniecības tehnoloģijas. Kopā bijām seši.

Atgriežamies pie brauciena. Ceļš cauri Latvijai bija vienīgā neinteresantā lieta mūsu ceļojumā. Kad jau bijām tikuši cauri pusei Lietuvas, radās iespaids, ka mūsu ceļš turpināsies tik pat vienmuļi kā līdz šim, bet tomēr tā nebija. Bijām nokļuvuši līdz nesen uzceltajam autobānim Klaipēda - Kauņa. Tad nu lūkojām tikt uz viņa virsū. Kartē visas uzbrauktuves smuki sazīmētas, bet realitātē izrādījās, ka to vēl nemaz nav. Tās bija tikai tapšanas stadijā. Tad nu labi, ka biju paņemts līdzi, jo atcerējos, ka man taču mobilajā ir iekšā GPS ar bezmaksas navigācijas iespējām pa Baltijas valstīm. Slēdzu iekšā, arī navigators rāda, lai braucam augšā pa neesošajām uzbrauktuvēm. Nu neko, atpakaļ negriezīsim, braucam taisni pa apakšu cauri bānim, nobraukuši pārsimt metrus, secinām, ka mans navigators ir izvēlējies citu maršrutu, kā dabūt mūs augšā. Griežam pa kreisi un nonākam uz grantēta ceļa. Turpinām klausīt manu mobilo, bet viņš mūs sāk vest pa ar vien šaurākiem un grūtāk izbraucamiem ceļiem, sāk vest cauri sētām, kurās skraida aitas un citi mājdzīvnieki. Bet ticiet man, vai neticiet, pēc aptuveni 30km garas braukāšanas pa nekurieni, uz bāņa tikām virsū! Tālākā brauciena daļa pa Lietuvu, jau vairs nesagādāja mums problēmas, pieturējāmies pie navigatora norādēm un visai drīz jau sasniedzām pierobežas pilsētu Marijampoli. Kā jau droši vien visi zina, tagad uz robežām vairs nepastāv kontrole, bet uz Lietuvas/Polijas robežas mūs pamanījās apturēt poļu robežsargs. Laikam kaut kāda standarta pārbaude izlozes kārtībā. Pārliecinājies, ka mums somās tik tiešām ir одежда (apģērbs – rus.) un nevis kaut kas cits, robežsargs mūs palaida vaļā. Tālāk nu sekoja ceļojuma „jautrākā” daļa pa Poliju. Tā nu bija gadījies, ka mēs kā jau autoceļošanas pirmziemnieki, nebijām izvēlējušies to labāko un ātrāko ceļu cauri Polijai. Īstenībā jau ceļš bija ļoti labs salīdzinot ar Latvijas ceļiem, tikai problēma bija, ka lielāko ceļa gabalu dabūjām braukt pa 50 un 70 km/h zonām. Arī mans navigators šeit nevarēja palīdzēt, jo tā darbības zona bija tikai pa Baltijas valstīm. Nepagāja ne 12 stundas, kad bijām sasnieguši Eiropas autoceļu karalisti – Vāciju. Vot, tad sākās īstā aršana. Varbūt, ka daļai jau ir zināms, ka Vācijā uz bāņiem nepastāv ātruma ierobežojums. Mēs tā mierīgi dudinājām ar ātrumu 180km/h un skatījāmies kā ik pa laikam mums kāds sporta auto aizlido garām ar ātrumu, kas tuvojas trešajam simtam. Tad mēs kā vairums citu autobraucēju, izskatījāmies pēc gliemežiem. Tajā brīdī man acīs iekrita gar ceļa malām uzstādītās zīmes ar goda pjedestālu un krustu uz tā augstākā pakāpiena, tāpēc nesteidzāmies skriet ātrāk. Mūsu ceļš veda garām Berlīnei uz Hamburgu. Simts kilometrus pirms Hamburgas gadījās nākamais pieminēšanas vērtais notikums. Bijām nomainījuši šoferi un sākām plānot tālāko maršrutu. Un ieraudzījām ceļmalā stāvošu policijas auto. Sākam runāt par „Kobra 11” un Semīru, bet tad ieraudzījām, ka tas policijas auto vairs nestāv ceļmalā, bet ir piebraucis mums tieši blakus joslā un aizdomīgi turas mums blakus. Bet tad viņi veica strauju izrāvienu un turpināja braukt mums metrus 50 pa priekšu. Un tad aizmugurējā logā viņiem iedegās sarkana gaismiņa, kuru sākumā noturējām par bremžu uguni, bet piebraucot tuvāk varējām lasīt tekstu Follow me (seko man – eng)un Folgen (seko man – ger.). Mūsu šoferis, nemācēdams ne angliski, ne vāciski tik turpināja braukt un pat piedeva gāzi. Mums priekšā esošais autiņš, iedomājies, ka mēs grasāmies mukt, ieslēdza bākugunis. Tad nu es arī šoferītim pateicu, lai seko viņu mašīnai. Šoferītis bija manāmi uztraucies, jo no sākuma gribēja griezt malā kreisajā pusē, bet nu tomēr nobraucām pareizi un gaidījām, kas nu būs. Domātais policijas auto piebrauca mums blakus. Tagad nu gaismā izpētīju, ka mašīnas sānus nerotā visiem tik zināmais POLIZEI (policija – ger.), bet gan mājas lapas adrese www.zoll.de. Tajā momentā man nebija ne mazākās nojausmas, kas tā par Zollu un ko tā no mums gribēs. Tad nu no autiņa izkāpa divi zaļos formas džemperos tērpti veči un uzvilka savus zaļos mundierus. Tad nu viņi nāca pie mūsu mašīnas un teicām mūsu šoferim, lai attaisa logu, bet šoferis nebūdams mašīnas īpašnieks, nezināja kuru pogu jāspiež. Sanāca tā, ka viņš aizspieda ciet durvis. Nezinu, ko tajā brīdī padomāja Zollinieki. Beigās tomēr dabūjām logu vaļā un sapratām, ka viens no vīriem lauzītā angļu-vācu valodas miksējumā prasa uzrādīt automašīnas dokumentus un mūsu visu pases. Paņēmis dokumentus pirmais vīrs devās uz savu auto, lai pārbaudītu mūsu dokumentus. Tikmēr otrs ķērās pie mūsu bagāžnieka satura pārbaudes. Un vienīgās tur esošās lietas bija tās pašas somas, kas bija iekritušas acīs arī poļu robežsargam. Pārbaudījis, ka somās tik tiešām ir Kleidung (apģērbs – ger.), arī otrais Zollinieks devās uz savu auto, kur to ar klusu svilpienu bija pasaucis pirmais. Laikam viņam acīs bija iekritušas vairākās mūsu pasēs esošās Krievijas vīzas. Tā nu laikam, Zollinieki iedomājušies, ka mēs varētu vest kādu kontrabandu no Krievijas, lūdza mūs visus izkāpt. Kāpjot ārā, atkal mūsu šoferītim nepaveicās, no viņa vējjakas kabatas izbira četras paciņas cigarešu. Kaut kā man izdevās ieskaidrot, ka tās ir viņa personīgajai lietošanai. Zollinieki sāka pārmeklēt mūsu mašīnu. Aizmirsta netika neviena vietiņa, pat ne mūsu miskastes maisiņš ar banānu mizām. Tā arī neko neatraduši Zollinieki lika mums vēl minūtīti pagaidīt pēc pasēm un novēlēja mums laimīgu ceļu. Kad Zollinieki bija aizbraukuši, radās ideja noskaidrot, kas viņi tādi vispār bija. Tad nu ņēmu talkā atkal savu foršo telefonu, kurā biju ielādējis vācu valodas vārdnīcu. Un noskaidrojās, ka šie Zollinieki nav bijuši nekas cits kā muitnieki.
Turpinājums sekos...
Read comments (14)
Picture of the day
  comments (0)
  archive »
Currently online
Quote of the day
anfisa: Bet Džimija joki ir labi. Vnk man kaut kā nenāk smiekli ;D
  comments (1)
  archive »
Game of the day
Flash Game: Svārstulis

Members login
login:
pass:
Not registered?
Forgot password?
Live from GIGN

Live from GIGN