Counter Strike 1.6
Steam veikalā!
vai arī ņem torrentu
ar instalāciju

Komandējuma prieki

posted by sulik 15-04-2008, 17:29

Pāris nedēļas atpakaļ, ceturtdienā, es atgriezos no četru dienu gara komandējuma uz Londonu, kurš izcēlās ar muļķīgu notikumu virkni, kas cilvēkam var izraisīt sākot ar smaidu līdz pat histēriskiem smiekliem. Mana reakcija ievietojās šīs skalas aptuvenā vidū, un arī tikai pēc tam kad es biju apkopojis visus notikumus vienā veselā.

Komandējums vispār ir ļoti lietderīgs pasākums. Lietderīgums izpaužas gan iespējā atslēgties no ikdienas rutīnas, gan iespējā izgulēties, gan iespējā papraktizēt savu svešvalodu lietošanu, gan arī, jāatzīst, finansiālā veidā. Ja tērē ar prātu, kas man gan var sagādāt grūtības, tad pārpalikumā no dienas naudas var dabūt vairāk naudas nekā tipiskie ļautiņi vidēji vinnē "Prāta bankā" vai "Gribi būt miljonārā".

Atliekot alkatību malā, jāpiebilst, ka šis komandējums nebija no tipiskiem, kuri notiek regulāri. Citiem vārdiem sakot, šis bija ārpus plāna komandējums, kurš vēl pie tā nebija Eiropas apmaksāts, kas nozīmēja to, ka lidojuma biļetes un viesnīcu vajadzēja pasūtīt pašam (vai caur aģentūras sekretāri, kā bija manā gadījumā), kā arī finansējumu tam visam vajadzēja izdabāt no aģentūras, pārliecinoši pamatojot to kārtējā iesniegumā. Savu raksturu nepievilsi, un es to visu darīju pēdējā brīdī, vismaz viesnīcas pasūtīšana tika atlikta līdz piektdienai, kad jau pirmdien bija jāizlido no Rīgas. Un te sākas "notikumu virkne".

Atnākot pirmdien uz darbu, uzzināju, ka tūrisma firma, kurai ir līgums ar aģentūru, pasūtīja viesnīcu pavisam citam cilvēkam un uz citiem datumiem. Nesaprotu, kā tā firma spēja paveikt šādu varoņdarbu, jo ziņojumā bija skaidri pateikts kas brauc un kad, bet nu pirmdienā, dažas stundas pirms izlidošanas, man vēl nebija viesnīcas kur palikt. Telefonu zvani no sekretāres puses drīz vien laboja šo situāciju, un man pašā pēdējā brīdī pirms izbraukšanas lidostas virzienā uz rokām tomēr bija rezervēšanas kods, ko parādīt viesnīcā. Tik tālu viss tā kā norisinājās bez ievērojamām aizķeršanām, bet nu - 1:0 "notikumu" labā.

Uztraucoties par iespējamu rezervētā numura neesamību viesnīcas informācijas sistēmā, es atbraucu lidostā. Reģistrējos, iedzēru kafiju, no muitas darbinieka uzzināju, ka manam lidojumam ir paredzēta otra drošības pārbaudes vieta, droši pārbaudījos un devos uz izlidošanas izeju. Sākās pēdējā biļetes/pases pārbaude pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pienākot manai kārtai, es droši pasniedzu jau atvērtu pasi un ieliktu tajā biļeti lidostas darbiniekam, bet laikam jau nesaprašanas dēļ pase zaudēja savu turēšanas avotu un ar skaļu blīkšķi nokrita uz zemes. Tur nu es biju kā pēdējais stulbenis, kas nemāk kārtīgi turēt mantas rokā, noliecies, lai apmulsis paceltu savu pasi. Darbiniece pamanījās ar smaidu piebilst, ka pase ir jātur rokā, uz ko es tik vien varēju, ka atbildēt: "Labi! Centīšos iegaumēt!" 2:0 "notikumu" labā. Taču iesēšanās stāsts ar to vien nebeidzas. Lidmašīnā, virzoties savas vietas virzienā, manas somas garā "nesamā josta" (varbūt kāds zina, kā to pareizi sauc?) aizķērās aiz sēdekļa "elkoņa atbalsta" (vēl viens man nezināms vārds, nu piedodiet), ko pamanījās ieraudzīt un aizrādīt jauniete, kura gāja man aiz muguras. Viegli pasmaidīdams, es atbrīvoju nabaga krēslu un braši virzījos tālāk, bet nepagāju divus soļus, kad mana soma nodevīgi aizķērās jau aiz nākošā krēsla. Atkal viegls un nu jau apmulsis smaids, kā rezultātā - 3:0 "notikumu" labā.

Līdz viesnīcai nokļūt nesastādīja nekādas grūtības, jo šeit nu iepriekšējā pieredze nospēlēja par labu. Izkāpu no sabiedriskā transporta vajadzīgajā pieturā un devos kājām viesnīcas virzienā. Vēl reiz parādījās satraukums par rezervācijas neesamību viesnīcas informācijas sistēmā, un drīz vien stāvēju pie reģistrācijas galda, gaidīdams, kamēr man norādīs viesnīcas numuru un iedos parakstīt nepieciešamos dokumentus. Bet nekā! Viesnīcas darbiniece ilgi un braši staigāja no viena datora līdz otram, no viena kolēģa līdz otram, līdz pie manis pienāca svarīgākā pēc izskata no kolēģiem un, pati pārliecinoties, informēja mani, ka man tomēr nekāds numurs nav rezervēts. 4:0. Galvā uzreiz pazibēja vairāki varianti situācijas risināšanai (līdz pat atgriešanai lidostā un jelkādas viesnīcas atrašanas ar lidostas tūrisma servisiem), bet viesnīcas darbiniece, pati ar satraukumu balsī, apsolījās sazināties ar tūrisma firmas ofisu (nieka astoņos vakarā pēc Londonas laika - desmit pēc Rīgas laika) un noskaidrot, kas tad īsti ir ar mani un manu rezervācijas numuru. Tikmēr es atsēdos kādā no pieņemšanas telpas ādas krēsliem un, censdamies nedomāt par situāciju, izbaudīju teju 20 minūtes vienatnē. Bet, protams, viss beidzās labi. Mans rezervācijas kods derēja, viesnīcas informācijas sistēmā rezervācija parādījās un es dabuju savu numuru. Jāatzīst, brīdī, kad darbiniece stāstija man to visu, es sajutu nevaldāmu velmi atvainoties par stulbo situāciju un pat klusi un nesaprotami noburkšķēju sev zem deguna atvainošanas vārdus, kurus darbiniece palaida gar ausīm man par prieku, jo es tā arī nebiju līdz galam pārliecināts, ka atvainošanās bija vietā.

Galu galā es laimīgi iegāju numurā un mierīgu sirdi pavadiju atlikušo dienas laiku, skatoties angļu reklāmas un remonta raidījumus. Nākošajā dienā sākās apmācības. No rīta es, kā jau ierasts, atstāju maiņas apģērbu (nekas dižs - zeķes, apakšbikses, krekli) numurā un devos apmācību norises vietas virzienā. Norises vieta bija ierastā Eiropas zāļu aģentūras ēka, Londonas biznesa rajonā. Vismaz man tā šķiet tas ir biznesa rajons, jo uzvalku koncentrācija tajā vietā ir apbrīnojama. Īpaši to redz pēc darba dienas beigām, kad vietējie bāri ir pārpildīti ar cilvēkiem uzvalkos, kuri iedzer nopelnītās alus pintes pēc smagās darbadienas.

Tātad - veiksmīgi rezervējos pie informācijas galda un devos uz otro stāvu, kur telpā 2T1 bija arī jānotiek apmācībām. Pēc norādēm uz sienas devos telpas virzienā un atnācu pie trīm durvīm, kurām blakām bija katrai savs karšu lasītājs, kas attiecīgi atslēdza durvis un ļāva vieglu rokas kustību atvērt tās. Numurus es vai nu aiz steigas, vai nu aiz uztraukuma nepamanīju, bet, zinādams, ka viena no tām durvīm noteikti ir 2T1 (klāt vēl tātad telpas 2T2 un 2T3), un loģiski nodomājot, ka durvju numurēšanas secība varētu būt no kreisās puses uz labo, droši piegāju pie kreisējām durvīm, novilku karti gar karšu lasītāju un, nepaspēdams aptvert sarkano lampiņu ar uzrakstu "Access denied", spēcīgi paraustīju durvis, kuras protams vaļa nevērās. Caur garenisko stikla logu durvīs uzķēru darbinieka izbrīnīto skatienu no telpas iekšienes un tikai tad apjēdzu, ka tās nav īstās durvis un īstā telpa. 5:0. Lūdzot Dievu, ka darbinieks neiznāk no telpas ārā, lai uzzinātu, ko man vajag, sakoncentrējos un ievēroju, ka virs karšu lasītājiem ir telpu numuri. Manas durvis (2T1) izrādījās vidējās.

Apmācības vadīja vidēja auguma nosauļojies vīrietis. Par laimi viņš bija no Amerikas. Tas ļāva apmācību materiālu apgūt bez papildus darba, burtojot, ko viņš tikko teica, kā iespējams būtu ar kādu angliski runājošu francūzi vai indieti, kuru izrunu saprast ir diezgan *khem* pagrūti. Apmācības noritēja visu dienu ar pāris kafijas pārtraukumiem un lielo pusdienu pārtraukumu, kas dienas beigās lika justies kā pilnu darbadienu pavadījis. Galu galā es vairs neko nevēlējos vakarā darīt, kā sapirkt sviestmaizes, čipšus un kolu un pavadīt atlikušo laiku viesnīcas numurā, truli skatoties tās pašas reklāmas un remontu raidījumus. Ko arī veiksmīgi īstenoju ar vienu nelielu "bet".

Nu labi, patiesībā diezgan treknu "bet" - atgriežoties viesnīcas numurā, es nekur nevarēju atrast savu atstāto maiņas apģērbu. Zeķes, apakšbikses, krekli, visi kārtīgi salikti maisā un atstāti uz krēsla, nekur nebija manāmi. Pārmeklēju visus iespējamos kaktus un atvilknes, bet tā arī neatradu. "Heh," nosminēju pie sevis par situācijas muļķību un devos lējā aprunāties ar reģistrācijas cilvēkiem. Pa ceļam, liftā, izdomāju pats sev situācijas skaidrojumu - droši vien apkopēja noturēja mantas par nevajadzīgām un savāca tās. Bija arī doma par zagšanas iespēju, bet tā tikai mani vairāk uzjautrīnāja, iedomājoties, kā tad kādam ir palaimējies dabūt manas smirdīgās zeķes. Khe.

Piegāju pie reģistrācijas galda, izstāstīju darbiniecei situāciju, ievēroju viņas briesmu pārpildītu sejas izteiksmi un saņēmu lūgumu nedaudz uzgaidīt, kamēr tiks sazvanīta "apkopēju centrāle". Tā kā man vēl aizvien viss tas likās smieklīgi, es, plati smaidot, pateicos un izdomāju gaidīšanas laiku izmantot lietderīgi, uzzvanot Mīļumam un pastāstot par zudušiem "dārgumiem". Lai arī kā es centos izklausīties uzjautrināts, Mīļums tomēr uztvēra notikušo nopietni, bet galu galā nonācām pie kompromisa - varēja būt arī ļaunāk. Gaidīšana ieilga pāris stundās, kuru laikā es biju uzbraucis pāris reizes līdz numuram, iečekojis darba e-pastu un noskatījies vairākas reklāmas. Rezultātā man teica, ka arī "apkopēju centrāle" ir neziņā par manu mantu atrašanas vietu un ka "mums ir ļoti, ļoti žēl par notikušo". 6:0. Flegmatiski pateicoties arī par to, es galīgi atgriezos savā numurā un beidzot ieēdu "vakariņas".

Tikai atgriežoties darbā, Rīgā, un izstāstot šo traģēdiju šefam, kam ir daudz lielāka pieredze šādos komandējumu piedzīvojumos, es uzzināju, ka šādā situācijā vajadzēja mierīgi zvanīt vietējai policijai un prasīt no viesnīcas kompensāciju par pazudušām mantām. Lai gan visticamāk, zinot par šādu rīcības plānu jau laikā, es tāpat nezvanītu nekur, jo zeķes un apakšbikses ir tikai smirdīgā veļa, kuras dēļ tērēt nervu šūnas ir bezjēdzīgi. Vienu lietu man tomēr bija žēl pazaudēt - kreklu no Budapeštas, ko vecāki man pirms vairākiem gadiem bija atveduši no sava atvaļinājuma.

Nākošajā dienā notika apmācību otrā daļa. No rīta, savācot somu, es kādu brīdi domāju, ko lai dara ar kolas pārpalikumiem no iepriekšējā vakara, un izdomāju, ka labāk pudeli kaut kur tālāk iebāzt, lai arī tā mistiski neizgaiso, un es varu to vakarā izbaudīt. Pudeli ieliku rakstāmgalda atvilknes pašā dziļumā. Apmierināts ar savu slēpni, es devos uz apmācību otro daļu. Otrā daļa bija praktiska, kas bija jau daudz interesantāk, taču pāris stundas pēc apmācības sākuma atskanēja pīkstoša skaņa kaut kur griestos, un mierīga vīrieša balss ar aristokrātisku akcentu paziņoja, ka vēlās, ja iespējams, lai es uzklausu viņu informāciju par to, ka ēkā ir paziņots par ugunsgrēku, un, kamēr tiek noskaidrota reālā situācija, es palieku savā stāvā un neizmantoju trepes, ja vien protams es gribu evakuēties. Protams, tas nebija domāts tieši man, bet gan visiem cilvēkiem visā ēkā, un apmācību vadītājs, nevēloties sacensties ar aristokrātisku balsi, pieteica ārpus plāna pārtraukumu. Principā - 7:0. Paziņojums ar visiem pīkstieniem atkārtojās apmēram desmit minūtes, pēc kā sekoja vēl viena minūte ar paziņojumiem, ka tā tomēr bija viltus trauksme. Tālāk jau apmācības noritēja centīgā gaisotnē un bez liekiem pārtraukumiem.

Ak jā - kola. Protams, arī kola bija pazudusi no rakstāmgalda atvilknes, līdzīgi kā manas zeķes un apakšbikses, uz ko es atkal spēju tik flegmatiski uzsmaidīt un nodomāt, cik tomēr apkopējas ir centīgas... vai izslāpušas. Vispār atliek tikai brīnīties. 8:0.

Pārējais komandējuma laiks noritēja veiksmīgi. Trešajā apmācību dienā bija tests, kas pārbaudīja apgūtās zināšanas un līdz ar to nodrošināja sertifikātu par izieto kursu. Tālāk jau - vilcienu stacija Victoria, Gatwick lidosta, Rīgas lidosta, mājas, karstā vanna un beidzot svaigas, tīras drēbes. Un arī atmiņas par jautro komandējumu.
Read comments (32)
Picture of the day
  comments (0)
  archive »
Currently online
Quote of the day
anfisa: Bet Džimija joki ir labi. Vnk man kaut kā nenāk smiekli ;D
  comments (1)
  archive »
Game of the day
Flash Game: Punk-O-Matic

Members login
login:
pass:
Not registered?
Forgot password?
Live from GIGN

Live from GIGN